Atgriešanās bija triumfāla. Skolas svinīgajā līnijā, vecāku fotoaparātu zibšņu pavadībā, viņiem pasniedza rakstus un teica runas. Bet domas bija citur…
Pirmo daļu vari izlasīt šeit: Zane, meitene no mazpilsētas, devās uz Rīgu, lai pārstāvētu savu novadu sportā, bet satika Artūru(1.daļa)
Zane stāvēja svētku formā ar sarkanu lenti pār plecu un juta karstu sārtumu vaigos — gan no uztraukuma, gan tāpēc, ka viņas plecs gandrīz skāra Artūra plecu. Viņš stāvēja blakus, tikpat taisns un nedaudz atsvešināts, bet, kad viņu elkoņi saskārās, viņš neatkāpās. Un šis sīkais, nejaušais pieskāriens dega spilgtāk nekā visas zāles ovācijas.
Pēc tam sākās ikdiena. Mācības, steidzama iekavētā vielas apguve, treniņi — jau bez spožuma, atkal vecajā zālē. Triumfs palika pagātnē, bet tagadni caurvija jauns, salds un trauksmains pavediens — noslēpums. Tikšanās. Tās kļuva par viņu rituālu. Sākumā tie bija tikai skatieni skolas gaitenī, pilni nepateiktā. Pēc tam — norunāta zīme. Krāsains krīts uz vecā žoga pie skolas: zila svītra nozīmēja “šodien pēc septiņiem”. Tad — garas pastaigas pilsētiņas nomalē, kur ielas pārgāja lauku ceļos un vēlāk mežā.
Savu vietu viņi atrada nejauši. Pamesta nometne “Ērglēns”, ko vara jau sen bija aizmirsusi. Koka mājiņas ar izsistiem stikliem, aizaugušie celiņi veda nekurienē. Bet viņiem šeit patika. Šeit smaržoja pēc brīvības un aizgājušās vasaras.
— Es iesniedzu dokumentus, — Artūrs teica kādā no šādām dienām, ar kāju laužot sausu zaru. Viņi gāja, sadevušies rokās, vairs tik ļoti nekautrējoties. — Speciālajā skolā ar aviācijas novirzienu.
“Tālu,” — Zanes galvā uzreiz pazibēja doma.
— Tas ir lieliski, — viņa teica skaļi, cenšoties, lai balss skanētu mierīgi. — Tātad debesis ir arvien tuvāk.
— Un tu? — viņš jautāja, skatoties uz viņu ar savām nopietnajām acīm. — Veidosi lielo sporta karjeru? Sporta akadēmijā?
Zane palēnināja gaitu. Agrāk atbilde būtu bijusi vienkārša un skaidra: “Protams, tētis tā grib.” Tagad tā šķita nodevīga.
— Nezinu, — viņa godīgi atzinās. — Tētis grib. Bet es… Es vēl neesmu izlēmusi, ko gribu es pati.
Tā bija taisnība. Sports bija daļa no viņas, bet to bija noteicis tēvs kā maršrutu. Bet tagad iekšienē modās kaut kas savs, miglains un bezveidīgs. Vēlme izvēlēties. Un šis “kaut kas” bija saistīts ar viņa rokas siltumu viņas plaukstā, ar šī meža klusumu. Viņi iekūra mazu, gandrīz rituālu ugunskuru vecā, ar akmeņiem apmētātā ugunskura vietā. Liesma bija vāja, rudenīga, tā nesildīja, bet apbūra.
— Mēs taču nebūsim kā visi, vai ne? — Artūrs klusi jautāja, skatoties ugunī. Viņa seja liesmu atspulgos šķita pieaugusi un reizē ļoti jauna. — Neaizmirsīsim šo rudeni, Rīgu, šo mežu.
— Neaizmirsīsim, — viņa čukstēja atbildē.
Vakari kļuva ilgāki, pārliecinošāki, bet ar jaunu, smeldzīgu noti — no apziņas, ka tas viss beidzas. Viņš drīz aizbrauks. Kļuva auksts. Vējš svilpoja priežu galotnēs, spiežoties cauri plānajai jakai.
— Ieejam mājiņā, sasildīsimies, — Artūrs ierosināja, pamājot uz tuvāko celtni ar sašķiebušām durvīm.
Iekšā smaržoja pēc mitruma, putekļiem un veca koka. Bija tumšs, tikai vāji gaismas stari no izsistā loga izgaismoja netīrās grīdas plankumus. Viņi piespiedās viens otram ar mugurām pret sienu, mēģinot sasildīties. Klusums starp viņiem pēkšņi kļuva blīvs, biezs kā medus. Viņa juta, kā kaut kur blakus pukst viņa sirds. Un savējo, kas sakrita ar to ritmā.
“Kas būs, ja…?” — Zane domāja bez bailēm, ar tīru, gandrīz zinātnisku ziņkāri. “A kāpēc ne? Viņš aizbrauc. Tas ir kā zīmogs. Uz mūsu noslēpuma. Viņa pagrieza galvu un paskatījās uz viņu pustumsā. Viņš skatījās uz viņu. Viņi sēdēja, atspiedušies pret to pašu sienu, tagad jau atdalīti ar jaunu, nepazīstamu neveiklību. Zane pirmā pārtrauca klusumu, praktiski un saimnieciski:
— Tev ir kabatlakatiņš?
Viņš klusējot pasniedza saburzītu lakatiņu. Viņa, novēršoties, noslaucīja no ceļgaliem pielipušos dubļus un kaut ko lipīgu.
— Tu… nenožēlosi, ka es aizbraukšu? — viņa balss skanēja aizsmakusi.
Zane pagriezās, paskatījās uz viņu tieši, mēģinot tumsā saskatīt viņa sejas vaibstus.
— Nē. Mēs taču neesam kā visi, atceries? Tā ir mūsu izvēle. Mūsu noslēpums.
Viņi gāja atpakaļ uz pilsētu pilnīgā, pieaugošā tumsā, vairs nesadevušies rokās. Katrs bija iegrimis savās domās, norobežots ar nepārredzamu pieredzētā sienu.
— Es rakstīšu, — Artūrs teica pašā meža malā. — Katru dienu.
— Labi, — Zane pamāja.
Mājās māte kaut ko maisīja uz plīts. Smaržoja pēc zupas un siltuma.
— Kur biji pazudusi? Jau tumšs.
— Ar draudzenēm staigājām pa mežu, — Zane automātiski atbildēja, dodoties uz vannas istabu.
Viņa aizslēdza durvis, ilgi stāvēja, skatoties uz savu atspulgu apsūbējušajā spogulī virs izlietnes. Tad atgrieza krānu un sāka mazgāt seju un rokas. “Vai mēs izturēsim šo attālumu” — viņa nodomāja, nejūtot tajā ne prieku, ne skumjas. “Neviens to nezina. Tikai es. Un Artūrs. Bet viņš jau gandrīz ir pagātne. Viņš aizbrauks savās debesīs. Bet nākotne… Kāda man ir nākotne?” Atspulgs spogulī, slapjš un nopietns, neatbildēja. Tas vienkārši skatījās uz viņu, glabājot jaunu, vēl līdz galam neapjaustu noslēpumu.
Izlaiduma klase un jaunais pielūdzējs
Divi gadi ir vesela dzīve, kad tev ir septiņpadsmit. Sports no mērķa pārvērtās par ieradumu, bet pēc tam vispār aizgāja otrajā plānā. Tēvs, sākumā pierunāja, pēc tam kurnēja, bet, redzot viņas stabilos četriniekus un pieciniekus visos priekšmetos, padevās. “Gudra tu man esi,” viņš teica. “Universitāte tev spīd. Kaut vai sporta.” Viņa sapnis transformējās, bet nepazuda.
Zane uzplauka. No stūrainas, garās meitenes viņa pārvērtās par jaunieti, kura apzinās savu skaistumu. Gara, stalta, ar lepnu gaitu un vērīgu, nedaudz izsmējīgu tumšo acu skatienu. Viņa kļuva par pēdējā skolas gada zvaigzni: rakstīja rakstus sienasavīzei, mēģināja valsi izlaidumam, viņas portrets karājās pie goda dēļa. Vēstules no Artūra pienāca arvien retāk. Sākumā reizi nedēļā, tad reizi mēnesī, otrā gada beigās — atklātne Jaunajā gadā.
Viņš mācījās. Bija aizņemts. Viņa lidmašīnu un debesu pasaule izrādījās pārāk tāla. Viņa pārlasīja viņa vecās vēstules dažreiz gandrīz bez emocijām, kā izlasīta un tālākajā plauktā nolikta romāna lappuses. Skaists stāsts. Bet stāsts. Un tad parādījās Sultāns.
Pirmā tikšanās bija prozaiska. Gāza auksts pavasara lietus. Zane ar draudzeni slēpās zem nīkuļojošas kļavas kroņa pie skolas, kad garām, šļakstot peļķes, lēnām pabrauca balta “Volga”. Mašīna apstājās, uzkavējās, pabrauca atpakaļ. Pasažieru logs nolaidās.
— Meitenes, pamest? Samirksiet taču.
Pie stūres sēdēja kādus divdesmit gadus vecs puisis. Neliela auguma, drukns, ar spēcīgiem pleciem, it kā pieradušiem pie darba. Seja ar ciešu, vērtējošu skatienu, bet smaids bija atvērts. Mašīna, reta un kopta, runāja pati par sevi. Viņas, smejoties, ielīda aizmugurējā sēdeklī. Viņš stādījās priekšā: “Sultāns. No Ursdonas.” Bagāts ciems priekškalnēs. Pieveda pie mājām, neuzdodot liekus jautājumus. Tikai pamāja: “Visu labu.” Un aizbrauca.
Pēc tam viņš sāka parādīties. Te pie skolas, te parkā, kur viņas pastaigājās pēc stundām. Viņš nebija uzbāzīgs. Viņš bija… neatlaidīgi delikāts. Nerunāja par jūtām. Viņš demonstrēja iespējas. Kādu reizi, satiekot Zani pie maiznīcas, pasniedza viņai nevis ziedus, bet veselu kartona kasti.
— Tas mammai un māsiņai. Mūsu saldumi, Ursdonas. Viesu etiķete, — viņš teica tik vienkārši, ka atteikties bija neērti. Kastē gulēja izsmalcināta pahvala, širini, rahatlukums — dārgi, svētku našķi.
Citā reizē viņš piedāvāja pavizināties. Ne ap pagalmu, bet pa apkārtni. Parādīja laukus, kurus apstrādāja viņa ģimene, būvlaukumu ciema malā — lielu, pamatīgu māju no dzelteniem ķieģeļiem, jau zem jumta.
— Tēva. Ģimenei, — īsi paskaidroja viņš, un viņa balsī bija nešaubīga pārliecība.
Smaržu “Climat” dāvinājums kļuva par šī klusā aplenkuma kulmināciju. Ne papīrītī, bet celofāna kārbiņā ar zelta spiedumu.
— Tev piestāv, — viņš teica, kad viņa, apjukusi, paņēma kasti. — Ne skābi ziediņi, bet… ar raksturu. Kā tu.
Mašīnā, zem mīkstās dzinēja dūkoņas, viņš runāja maz, bet trāpīgi.
— Tu neesi līdzīga mūsu meitenēm. Tu… esi kā galvaspilsētas meitene, — reiz viņš piebilda.
Zane iesmējās: — Es Rīgā biju divas nedēļas pirms pieciem gadiem.
— Var redzēt, — nopietni teica Sultāns. — Tev ir citāds skatiens. Neatkarīgs. — Viņš paklusēja. — Man tas patīk.
“Viņš to novērtē?” — Zane domāja, virpinot rokās flakonu. “Vai arī grib to iegūt? Salauzt? Vai uzbūvēt šai neatkarībai savu, stipru māju?”
Kafejnīcā pie kafijas dzēriena tases draudzenes sarīkoja pratināšanu.
— Viņš taču ir laucinieks! — degunu rauca Madina, jau pedagoģiskās skolas studente. — Pat ja ar “Volgu”.
— Toties īsts vīrietis, — atcirta Irina, kura strādāja krājkasē. — Var just. Ne puņķains skolnieks, ne sapņotājs. Skaidri zina, ko grib.
— Un ko viņš grib? — Zane jautāja, skatoties savā tasē.
— Tevi, muļķīte, — nošņāca Irina. — Un ģimeni. Saka taču — māju būvē. Nopietni nodomi.
— Artūrs runāja par debesīm, — klusi teica Zane. — Sultāns runā par māju. Māja — tas ir konkrēti. Tajā var ieiet. Bet debesis… tās ir kaut kur tur. Un lidmašīnas tur lido svešas.
Saruna ar tēvu bija saspringta. Pasauca viņu uz “kabinetu” — tā viņi sauca stūri viesistabā ar viņa grāmatu plauktu un rakstāmgaldu.
— Es par to… Sultānu esmu dzirdējis, — viņš iesāka, izvēloties vārdus. — Ģimene stipra, saimnieciska. Cienījami cilvēki. Bet… — viņš paskatījās uz meitu, un viņa acīs bija bažas. — Tu esi mana ērgliene. Tev jāmācās, varbūt institūtā jāstājas, pilsētā. Tu neesi domāta virtuvei un dārzam. Ne tāpēc es tev mācīju bumbu mest.
— Es zinu, tēt, — Zane teica. — Es pati tikšu galā. Viņš vienkārši izrāda uzmanību. Nekas nav solīts.
Tēvs smagi nopūtās: — Skaties, Zane. Skaties, lai šī uzmanība tevi neieved strupceļā. Mūsu tradīcijas ir spēks, bet reizēm arī slazds. Tu uzaugi brīvībā. Būrī tu novītīsi.
Viņa pamāja, bet iekšienē kaut kas dumpojās. “Tēt, es jau sen vairs neesmu tā meitene, kuru tu nosūtīji uz Rīgu. Es pati jau izvēlos, kas man ir slazds un kas nē. Un, iespējams, tava ‘brīvība’ ir tāds pats rēgs kā Artūra ‘debesis’. Bet viņa māja ir sienas. Toties īstas.” Pirmā izlaiduma eksāmena priekšvakarā Sultāns atbrauca vēlu. Viņa izgāja pie vārtiņiem, ietinusies plānā pavasara džemperī.
— Rīt ir tava pirmā spēle, — viņš teica bez ievada. — Neuztraucies, tu noliksi. Tu taču visu vari. — Viņš paklusēja, skatoties uz viņu tā, it kā kaut ko svērtu. — Bet pēc tam… Es gribu ar tevi nopietni parunāt. Brauksim pie manis, uz Ursdonu. Iepazīsies ar māti. Ar māju. Bez saistībām, vienkārši kā gaidīta viešņa. Labi?
Tas bija izaicinājums. Ne romantisks atzīšanās mirklis, bet piedāvājums spert soli citā, pieaugušā, īstā dzīvē. Ne Rīgas iluzorajā, bet savējā, kaukāziešu, kas smaržo pēc zemes, jauna koka un spēka. Viņa vilcinājās, jūtot, kā šis solis nogriež vienu ceļu un atver citu.
— Labi, — viņa beidzot teica, skatoties viņam tieši acīs. — Pēc eksāmena. Ne uz ilgu laiku.
Viņš pasmaidīja. Un šajā smaidā bija ne tikai gandarījums, bet arī kluss, pārliecināts triumfs. “Es braukšu.” Nakts pirms eksāmena bija bezmiega nakts. Zane gulēja, skatoties griestos. Uz nakts skapīša stāvēja “Climat” flakons, kas ķēra mēness gaismu. Blakus atvērtā kastē gulēja pēdējā, pagājušā gada vēstule no Artūra, pilna ar sarežģītiem terminiem no aerodinamikas kursa. Divas pasaules. Rēgs un realitāte. Sapnis un cieta pamatne.
“A ja nu viņam ir taisnība?” — viņa domāja, pagriežot uz sāniem auksto spilvenu. “Ja nu mana vieta ir šeit, kalnos, bet ne šajā vecajā skolotāju mājā, bet tajā jaunajā, stiprajā, kopā ar vīrieti, kurš nejautā ‘ko tu gribi?’, bet zina, ko grib pats? Un viņš grib… mani. Tas glaimo. Tas… ir saprotami. Tas nav lidojums miglā. Tas ir ceļš. Pat ja ne mans, es varu pa to iet. Varu pamēģināt.”
Viņa aizmiga pret rītu ar skaidru, vēsu domu: rīt, pēc eksāmena, sāksies jauna, pieaugušo dēka. Ne bērnišķīga kā Rīgas viesnīcas gaitenī vai rudens mežā. Īsta. Un viņa no dēkām nebaidās. Viņa tās jau nedaudz pazīst.
Šis stāsts būs autores dzīve gājums. Sākot no pirmās mīlestības līdz atrisinājumam. Nākamo daļu publicēsim atkal rīt.
